Montalē dusmīgi atmeta ar roku.
— Nav laika apģērbties! Pa kuru laiku lai sagatavo tērpus! Mēs te esam atpalikušas no modes kā polietes. Mēs izskatīsimies apģērbtas kā karaļa Indriķa IV laiku portretos… Ak, vikont, tas gan ir nepatīkams jaunums!..
— Jūs būsiet skaista jebkurā tērpā.
— Cik nodrāzts kompliments!.. Mēs būsim glītas, jo daba mūs pietiekoši daudz apveltījusi ar pievilcību; bet mēs būsim smieklīgas, jo mode mūs aizmirsusi.. Smieklīgas!.. Es šķitīšu smieklīga!..
— Kam? —Luīze naivi apvaicājās.
— Kam? Mana mīļā, jūs nu gan esat dīvaina! Vai gan var uzdot tādu jautājumu!.. Kam… Visiem… Galma kavalieriem, augstmaņiem, karalim.
— Piedodiet man, Montalē, bet, ja jau šeit visi pieraduši mūs tādas redzēt…
— Tiesa, bet tagad viss mainīsies, un mēs būsim smieklīgas pat Bluā; visi taču ieraudzīs Parīzes modes un sapratīs, ka mēs esam ģērbušās kā provinciāles! Tas mani dzen izmisumā!
— Nomierinieties, jaunkundz!
— Kaut gan, jo sliktāk tiem, kam es neiepatikšos! — Montalē filozofiski pavēstīja.
— Tādus gan būs grūti atrast! — ar savu pastāvīgo laipnību iebilda Rauls.
— Pateicos, vikont! Tātad jūs sakāt, karalis ieradīsies Bluā?
— Kopā ar visu galmu.
— Un ar Mančīni?
— Nē, bez viņām.
— Bet stāsta, ka karalis nespēj šķirties no Marijas Mančīni?