— Viņam būs jāiztiek bez viņas. Tā vēlas kardināls. Viņš aizsūtīja savas māsasmeitas uz Bruāžu!
— Kāds liekulis!
— Klusāk! — Luīze teica, pielikdama pirkstu pie rožainajām lūpiņām.
— Šeit mani neviens nedzird! Es saku, ka vecais Mazarīno Mazarīni ir liekulis; viņš par to vien sapņo, kā no savas māsasmeitas iztaisīt Francijas karalieni.
— O, nē, jaunkundz. Pavisam pretēji — kardināls vēlas, lai karalis apprec infanti Mariju Terēzi.*
Montalē cieši ieskatījās Raulam acīs.
— Vai patiešām jūs, parīzieši, ticat tādiem izdomājumiem? — viņa apvaicājās. — Mēs te, Bluā, gan neesam tik lētticīgi.
— Bet padomājiet taču: ja jau karalis caur Puatjē dodas uz Spāniju, un dons Luiss de Haro un kardināls apstiprinājuši laulības kontraktu, tad tie vairs nav joki, jaunkundz.
— Karalis tomēr ir un paliek karalis, man šķiet?
— Protams, bet arī kardināls tomēr ir kardināls…
— Vai tad karalis nav cilvēks? Varbūt viņš nemīl Mariju Mančīni?
— Dievina!
— Nu, tad viņš to apprecēs. Sāksies karš ar Spāniju. Kardināls Mazarīni iztērēs dažus miljonus no tiem, ko viņš ir noslēpis. Mūsu muižnieki parādīs savu drosmi kaujās pret lepnajiem kastīliešiem. Daudzi atgriezīsies ar lauru vainagiem, bet mēs apveltīsim viņus ar mirtēm. Lūk, kā es saprotu politiku!
— Montalē, jūs esat jukusi! — atteica Luīze. — Jebkura galējība jūs pievelk tāpat kā uguns tauriņu.