—   Bet jūs, Luīze, esat pārāk prātīga, lai pa īstam mīlētu.

—  O, - Luīze maigi un pārmetoši nočukstēja, — saprotiet taču, Montalē!.. Karaliene māte grib apprecināt savu dēlu ar infanti. Vai jūs patiešām domājat, ka karalis uzdrošināsies nepaklausīt mātei? Vai tad tāds karalis kā viņš gribēs rādīt sliktu piemēru? Ja vecāki aizliedz, tad mīlestība jāapslāpē.

To teikdama, Luīze nopūtās. Rauls samulsis nolaida acis. Montalē sāka smieties.

—   Man nav vecāku, — viņa atteica.

Austrijas Marija Terēze (1638 — 1683) — Spānijas karaļa Filipa IV un viņa pirmās sievas Francijas Elizabetes, Ludviķa XIII māsas, meita.

—  Jūs droši vien zināt, kā klājas grāfam de Lafēram? — pēc smagas nopūtas, kas atklāja viņas skumjas, apvaicājās Luīze.

—   Nē, — Rauls atbildēja, — es vēl neesmu bijis pie tēva; kad mani apturēja jūsu draudzene, es pašlaik gribēju jāt pie viņa. Ceru, ka grāfs ir vesels… Jums taču nav nekādu sliktu ziņu par viņu?

—   Nekādu, Raul, paldies Dievam!

Iestājās klusums.

Viņi abi, vienas domas pārņemti, pat bez skatiena lieliski saprata viens otru.

—   Ak, Dievs! — pēkšņi Montalē iesaucās. — Kāds nāk šurp!

—   Kas tas varētu būt? — nemierīgi ievaicājās Luīze.

—   Ak, es pakļauju jūs briesmām! Cik es biju nesaprātīgs! — Rauls nočukstēja, dziļi apmulsis.