— Smagi soļi! — Luīze teica.
— Ja tas ir Malikorns, tad mums nav ko baidīties, — Montalē piezīmēja.
Luīze un Rauls saskatījās, it kā jautādami viens otram: „Kas ir Malikorns?"
— Neuztraucieties, — Montalē turpināja, — viņš nav greizsirdīgs.
— Bet… — Rauls iesāka.
— Saprotu — viņš nav arī pļāpīgs, tāpat kā es.
— Ak, Dievs! — Luīze iesaucās, klausīdamās pie pusatvērtām durvīm. — Es pazīstu savas mātes soļus.
— Sanremī kundze! Kur lai es paslēpjos? — Rauls vaicāja mazliet apmulsušajai Montalē.
— Jā, — viņa teica, — es arī pazīstu viņas kurpju klaudzoņu!.. Tā ir jūsu mīļā māmiņa! Cik žēl, vikont, ka logs iziet uz bruģi un ir piecdesmit pēdu augstumā!
Rauls apmulsis paskatījās uz balkonu.
Luīze saķēra viņa roku, lai aizturētu.
— Ak, man nemaz nav prāta! — Montalē iesaucās. — Man taču ir svētku tērpu skapis! Tas ir kā radīts priekš slēpšanās!
Patiešām, bija laiks slēpties.
Sanremī kundze kāpa augšup ātrāk nekā citkārt.Viņa parādījās kāpņu laukumiņā tieši tad, kad Montalē aizcirta skapja durvis un nostājās tām priekšā.
— Ā! — iesaucās Sanremī kundze. — Luīze, jūs esat te?
— Jā, te, — Luīze atteica, tā nobālusi, it kā būtu pieķerta kādā šausmīgā noziegumā.