— Tā, tā!
— Apsēdieties, kundze, — Montalē piedāvāja, piestumdama krēslu de Sanremī kundzei, lai viņa apsēstos ar muguru pret skapi.
— Pateicos, Ora. Iesim, mana meita, iesim ātrāk!
— Kur? Kāpēc?
— Mājās. Jāsagatavo taču tērpi!
— Kas noticis? Kas atgadījies? — izlikdamās izbrīnījusies, prašņāja Montalē.
Viņa baidījās, kaut tikai Luīze neizpļāpātos.
— Vai tad jūs nezināt jaunumus? — apvaicājās de Sanremī kundze.
— Ko mēs, sēdēdamas šajā baložu būrī, varam zināt, kundze?
— Kā!.. Vai tad jūs nevienu nesatikāt?
— Jūs runājat ļoti mīklaini, mēs vai degam nepacietībā! — iesaucās Montalē, kura, redzēdama, ka Luīze kļūst aizvien bālāka, nezināja, ko lai dara.
Beidzot viņa uztvēra draudzenes daiļrunīgo skatienu. Tas bija viens no tiem, kas varētu iežēlināt pat akmens mūrus.
Luīze norādīja uz cepuri, nelaimīgo Raula cepuri, kas visā savā godībā stāvēja uz galda.
Montalē metās uz priekšu, satvēra cepuri ar kreiso roku, tad sev aiz muguras pārlika labajā un visbeidzot noslēpa, nepārtraukdama runāt.
— Nu tad tā, — de Sanremī kundze turpināja, — atjāja kurjers un atveda vēsti, ka šeit drīz ieradīsies viņa majestāte! Vajag uzposties!
— Ātrāk, — Montalē mudināja, — ātrāk, Luīze! Sekojiet savai mātei, bet es tikmēr uzlaikošu izejamo tērpu.