Luīze piecēlās. De Sanremī kundze paņēma viņu aiz rokas un izveda uz kāpnēm.
— Ejam! — viņa skubināja.
Un klusāk piebilda:
— Es taču jums aizliedzu iet pie Montalē! Kāpēc jūs ciemojaties pie viņas?
— Viņa ir mana draudzene. Bez tam, es tikko ienācu.
— Vai jūsu klātbūtnē kāds tika paslēpts?
— Ko jūs!
— Es redzēju vīriešu cepuri… Tā, droši vien, ir tā dienaszagļa Ma- likorna cepure… Galmadāma — un pieņem savā istabā tādu cilvēku!.. FuiL
Balsis kāpņu telpā pamazām apklusa. Montalē visu dzirdēja, jo kāpnēs atbalsojās katrs izteiktais vārds.
Ieraudzījusi Raulu, kurš izkāpa no skapja un arī visu bija dzirdējis, viņa paraustīja plecus un piemetināja:
— Nabaga Montalē! Draudzības upuris!.. Nabaga Malikorns! Mīlas upuris!
Viņas skatiens apstājās pie Raula traģikomiskās sejas izteiksmes, kurš mulsa, vienā pašā dienā uzzinājis tik daudz noslēpumu.
— Jaunkundz, — viņš sacīja, — kā lai es pateicos jums par jūsu laipnību!
— Gan jau kādreiz norēķināsimies, viņa atbildēja, — bet tagad gan ejiet ātrāk prom, vikont! De Sanremī kundze ir ļoti stingra un var sarīkot te kratīšanu, kas mums visiem sagādātu nepatikšanas! Ardievu!
— Bet, Luīze… Kā lai uzzinu…
— Ejiet! Ejiet ātrāk! Vai tad karalis Ludviķis XI* veltīgi izgudroja pastu!