— Diemžēl, — nomurmināja Rauls.
— Vai tad es jūs pametīšu bez palīdzības? Es esmu vairāk vērta par visiem karaļu pastiem! Ātrāk zirgā! Ja de Sanremī kundze nāks man lasīt morāli, tad viņa nedrīkst šeit sastapt jūs.
— Viņa var pateikt manam tēvam!.. — Rauls nočukstēja.
Ludviķis XI — Francijas karalis (1461 — 1483); atjaunoja Romas impērijas seno izgudrojumu — pastu.
— Un jūs dabūsiet bārienu!.. Ak, vikont, var redzēt, ka jūs kalpojat galmā: jūs esat tikpat bailīgs kā karalis. Bluā mēs bieži vien iztiekam bez tētiņu piekrišanas! Pajautājiet Malikornam.
To teikdama, draiskule saņēma Raulu aiz pleciem un izstūma pa durvīm. Viņš uzmanīgi nokāpa pa trepēm, sameklēja savu zirgu, uzlēca sedlos un aizjāja tā, it kā viņam dzītos pakaļ veseli astoņi Orleānas hercoga kareivji.
IV
Tēvs un dēls
Rauls jāja pa labi pazīstamu un ar daudzām mīļām atmiņām saistītu ceļu, kas veda no Bluā uz grāfa de Lafēra namu.
Lasītājs atļaus mums to neaprakstīt. Viņš jau tajā ir bijis kopā ar mums agrākos laikos un to pazīst. Tikai kopš mūsu pēdējās ierašanās sienas kļuvušas pelēkākas, ķieģeļi ieguvuši zaļganu veca vara nokrāsu, bet koki izauguši lielāki.
Jau no tālienes Rauls ieraudzīja stāvo jumtu, divus mazos tornīšus, baložu būdu starp gobām un baložus, kas visu laiku lidinājās ap ķieģeļu konusu un nekad to neatstāja, kā nevainīgu dvēseli neatstāj patīkamas atmiņas.