Rauls nebija redzējis tēvu jau vairāk kā gadu. Visu šo laiku viņš atradās pie prinča Kondē.*
Pēc Frondas nemieriem, kuru pirmo posmu mēs papūlējāmies ap; rakstīt šīs triloģijas iepriekšējā daļā, Ludviķis de Kondē patiesi, publiski
Princis Kondē bija viens no Frondas vadoņiem. Viņš aplenca Parīzi un piespieda galmu to atstāt, bet Mazarīni — divreiz bēgt no Francijas.
un svinīgi salīga mieru ar galmu. Visu laiku, kamēr turpinājās sadursmes starp princi Kondē un karali, princis, kuram bija iepaticies vikonts, veltīgi izteica jauneklim vilinošus priekšlikumus. Grāfs de Lafērs, palikdams uzticīgs karalim un goda kodeksam, ko viņš kādreiz mācīja dēlam Sandenī kapličā, vienmēr atteica princim sava dēla vārdā. Vēl vairāk, dumpja laikā vikonts nepievienojās princim Kondē, bet gan Tirēnam,* kas cīnījās karaļa pusē. Pēc tam, kad Tirēns, savukārt, atsala pret karali, vikonts šķirās arī no Tirēna, tāpat kā agrāk no prinča. Pateicoties tādai konsekventai nostājai, kā ari tam, ka Kondē un Tirēns savas uzvaras izcīnīja, karodami karaļa pusē, Raula kontā, neskatoties uz viņa jaunību, skaitījās desmit uzvaras un neviena zaudējuma, kas aizskartu viņa godu un sirdsapziņu. Paklausot tēva gribai, Rauls nelokāmā padevībā kalpoja Ludviķim XIV, kaut gan tajos laikos gandrīz neizbēgamas bija pārejas no vienas nometnes uz otru.