Ieguvis karaļa žēlastību, princis Kondē izmantoja dāvāto amnestiju, lai atgūtu zaudēto, arī Raulu. Kā vienmēr, sekojot veselajam saprātam, grāfs de Lafērs tūlīt pat aizsūtīja Raulu pie prinča.

Kopš tēva un dēla pēdējās tikšanās bija pagājis gads; vēstules gan mazināja Raula ilgas, bet pilnībā izārstēt viņu no tām nespēja. Mēs jau redzējām, ka Rauls bija atstājis Bluā ne tikai dēla mīlestību.

Tomēr mums jābūt taisnīgiem: ja nebūtu šīs nejaušības un Oras Mon­talē, divu kārdinātāju dēmonu, tad Rauls pēc savu pienākumu izpildes būtu jājis tieši pie tēva. Droši vien viņš būtu gan atskatījies, bet ne apstā­jies, pat, ja viņu aicinātu Luīzes pastieptās rokas.

Pirmo pusi ceļa Rauls nodevās nožēlām par pagājušo, no kura nācās tik ātri šķirties, vai, vienkāršāk sakot, ilgām pēc savas mīļotās; otro pusi viņš domāja par draugu, kuru nepacietīgi liecās satikt.

Vikonts Tirēns, Anrī de Latūrs d'Overņs (1611 — 1675) — Fran­cijas maršals, ko uzskatīja par sava laika labāko karavadoni. Fro- nadas laikā Tirēns sākumā kopā ar Kondē uzstājās pret valdību, bet 1652. gadā pārgāja karaļa pusē pret Kondē un sakāva viņu.

Rauls ieraudzīja, ka dārza vārti ir vaļā un palaida zirgu pa aleju, neievērodams, ka vecis violetā adītā jakā un lielā, nodilušā samta micē draudīgi žestikulē.