Vecais, kurš tobrīd ravēja pundurrozīšu un mārpuķīšu dobi, bija galīgi sašutis, redzēdams, ka zirgs aulekšo pa rūpīgi koptajām un ar smiltīm nokaisītajām alejām.
Viņš pat uzsauca skaļu „hei!", kas vikontam lika atskatīties. Tūlīt aina mainījās: pazinis jātniekā Raulu, vecais pielēca kājās un ņurdēdams, kas viņam nozīmēja vislielāko sajūsmu, steidzās uz māju.
Rauls aizjāja līdz staļļiem, atdeva savu zirgu puisim un uzskrēja pa kāpnēm tādā steigā, kas viņa tēvu iepriecinātu.
Nevienu nesaticis, viņš izgāja cauri priekšistabai, ēdamistabai un viesistabai. Beidzot, nonācis līdz grāfa de Lafēra durvīm, viņš pieklauvēja un devās iekšā, pat nenogaidījis uzaicinājumu: „Nāciet iekšā!", ko izteica stingra, bet patīkama balss.
Grāfs sēdēja pie grāmatām un papīriem apkrauta galda. Tāpat kā agrāk, viņš radīja cēla un skaista augstmaņa iespaidu, taču laika ritējums šīm īpašībām bija piešķīris cildenumu. Augsto, gudro pieri apvija garas, jau gandrīz sirmas cirtas; jauneklīgi tumšo skropstu ielokā mirdzēja vērīgas, laipnas acis; šaura, viegli iesirma Ūsiņu līnija atklāja stingras, skaisti iezīmētas lūpas, kuras šķita nekad neiepazinušas postošas kaislības; stāvs bija stalts un lokans; nevainojami veidotas, bet nedaudz novājējušas rokas. Tāds bija slavenais augstmanis, kuru laikabiedri daudzināja par Ato- su. Viņš pārlasīja kādu paša rakstītu darbu, vienlaikus to labodams.