Rauls strauji apskāva tēva plecus, kaklu, visu, kas nu gadījās, un maigi noskūpstīja viņu.
Tas notika tik ātri, ka grāfs nepaguva izvairīties, lai neatklātu savu satraukumu.
— Tu esi šeit, Raul? — viņš iesaucās. — Tu Šeit? Kā tas iespējams?
— Kā es priecājos jūs redzēt!
— Vikont, tu man neatbildēji! Vai tevi atlaida uz Bluā? Vai varbūt Parīzē notikusi kāda nelaime?
— Paldies Dievam, — Rauls atteica, pamazām nomierinādamies, — nav nekādas nelaimes; gluži otrādi, viss ir brīnišķīgi. Kā man bija tas gods ziņot jums pēdējā vēstulē, karalis precas un dodas uz Spāniju. Viņš ceļos caur Bluā.
— Un apmeklēs viņa augstību?
— Tieši tā. Baidīdamies viņu pārsteigt vai arī vēlēdamies sagādāt viņam pārsteigumu, princis atsūtīja mani sagatavot uzņemšanu.
— Tu satiki viņa augstību? — grāfs ātri pavaicāja.
— Satiku.
— Pilī?
— Jā, pilī, — Rauls atbildēja, nolaizdams acis, jo grāfa jautājumā saklausīja ne tikai ziņkārību.
— Lūk, kā! Apsveicu…
Rauls paklanījās.
— Vai tu satiki Bluā vēl kādu?
— Redzēju viņas augstību.