—   Ak tā. Bet es nerunāju par hercogieni.

Rauls stipri nosarka un cieta klusu.

—    Tu taču saproti mani, vikont? — nepaceldams balsi, bet ar stingrāku sejas izteiksmi turpināja grāfs de Lafērs.

—   Es saprotu, tēv, — Rauls atteica. — Ja es neatbildēju tūlīt, tad ne jau tāpēc, ka grasītos melot… Jūs pats to zināt…

—   Zinu, ka tu nekad nemelo, tāpēc arī brīnos, ka tev nepieciešams tik ilgs laiks, lai atbildētu man „jā" vai „nē".

Es varu jums atbildēt tikai tādā gadījumā, ja esmu pareizi sapratis jūsu jautājumu; un, ja es esmu pareizi sapratis, tad jums mani vārdi ne­patiks. Droši vien jūs nosodīsiet mani par to, ka es satiku…

—   Luīzi de Lavaljēru.

—    Tēv, tad, kad es ierados pilī, es nemaz nezināju, ka Luīze de Lavaljēra tur dzīvo. Izpildījis savu uzdevumu, es atstāju pili, un tikai ne­jaušība lika mums satikties. Man bija tas gods apliecināt viņai savu cieņu.

—    Un kā tad sauc to nejaušību, kura tevi aizveda pie Luīzes de Lavaljēras?

—   Ora de Montalē.

—   Kas ir Ora de Montalē?

—   Meitene, kuru es nekad agrāk neesmu redzējis. Viņa ir no Or­leānas hercogienes svītas.

—   Es tevi tālāk neizprašņāšu, vikont. Es pat nožēloju, ka tik ilgi par to runāju. Es tevi lūdzu izvairīties no tikšanās ar Luīzi de Lavaljēru un redzēties ar viņu tikai, ja es atļauju. O! Es zinu, tu teici patiesību, ka nemeklēji iespēju tikties ar viņu. Nejaušība bija pret mani, un es tevi nevaru vainot. Pietiek jau, ka es tev vairākkārt esmu atgādinājis par šo meiteni. Es viņu nevainoju nekādos grēkos, Dievs mans liecinieks. Tikai manos nodomos nav paredzēts, lai tu turpinātu ar viņu satikties. Mīļais Raul, es tevi vēlreiz lūdzu to labi iegaumēt.