— Nav tiesa! — Makenzijs atsaucās. — Esmu saticis Kraukļa meitas Vilka apmetnēs: Mortimera skvo *, Tre- džidgo skvo, Bernebija skvo, kura ieradās tikai pirms divām ledusskrejām, un esmu dzirdējis vēl par citām indiāņu skvo, kaut gan manas acis tās nav skatījušas.
— Tavi vārdi, mans dēls, ir patiesi, tomēr šādas laulības ir sliktas, tikpat kā ūdenim ar smilti, tikpat kā sniegpārslai ar sauli. Bet vai tu esi saticis kādu, ko sauc par Meisonu, un viņa skvo? Neesi? Viņš šeit ieradās pirms desmit ledusskrejām — pirmais no visiem Vilkiem. Un viņam līdzi bija varens vīrs, garš un lokans kā vītola atvase, spēcīgs ka bālsejainais grizlilācis, un sirds viņam bija tikpat kā vasaras pilnmēness; viņam …
— Kā tad! — Makenzijs viņu pārtrauca, pēc apraksta uzminējis Ziemeļzemē visiem pazīstamo cilvēku. — Meil- inuts Kids!
— Tas pats — varens vīrs. Bet vai tavas acis ir skatījušas Meisona skvo? Tā bija Zarinskas miesīga māsa.
— Redzējis neesmu, virsaiti, bet dzirdējis esmu. Mei- sons … tālu, tālu ziemeļos kāda egle, gāzdamās aiz gadu nastas smaguma, sašķaidīja viņa dzīvību. Bet viņa mīlestība bija liela, un viņam bija daudz zelta. Viņa sieva paņēma šo zeltu un savu puisēnu un neskaitāmus miegus ceļoja uz to pusi, kur saule spīd arī ziemas pusdienlaikā, un tur viņa tagad dzīvo — tur nav ne kodīga sala, ne sniega, tur vasaru pusnaktī nav saules un ziemu pusdienlaikā nav nakts.