Viņa auss ir saklausījusi dīvainas skaņas — mazulīša mokasīnu čabēšanu un bērnu balsu klaigas. Un kādu nakti viņš skatīja parādību, un viņš ieraudzīja Kraukli, kas ir tavs tēvs, dižo Kraukli, kas ir visas stiksu cilts tēvs. Un Krauklis runāja ar vientulīgo balto cilvēku un teica: «Sien mokasīnus ap savām kājām un piesprādzē sniegkurpes, un piekrauj savas nartas ar barību daudziem miegiem un ar jaukām dāvanām priekš virsaiša Tling-Tinnena. Jo tev jāvērš savi soļi uz to pusi, kur saule pavasaros grimst aiz zemes malas, un jābrauc līdz šā lielā virsaiša medību laukiem. Tur tev jādod lielas dāvanas, un Tling-Tinnehs, kas ir mans dēls, kļūs tev par tēvu. Viņa vigvamā mīt meitene, kurā es dzīvības elpu esmu iepūtis tevis labā. Šo meiteni tu ņemsi par sievu.»
Ak, virsaiti, tā runāja dižais Krauklis, tālab es nolieku savas dāvanas pie tavām kājām; tālab esmu atnācis, lai iegūtu tavu meitu!
Vecais virsaitis sava karaliskuma apziņā saņēma ciešāk ap augumu zvērādu ģērbu, tomēr ar atbildi kavējās, jo vigvamā ielīda zēns, aši nobēra aicinājumu ierasties uz cilts padomes sapulci un tūdaļ pazuda.
— Ak, baltais cilvēk, ko mēs esam nosaukuši par Briežu Kāvēju un pazīstam arī ar vārdiem Vilks un Vilka Dēls! Mēs zinām, ka tu esi cēlies no dižas cilts, mēs esam lepni, ka tu biji viesis mūsu potlačā; tomēr ketlasis nav biedrs lasim, nedz arī Krauklis Vilkam.