Viņus pārtrauca otrais vēstnesis ar uzstājīgu aicinājumu uz padomes sapulci. Izsviedis viņu arā sniegā, Ma- kenzijs pamanīja pie padomes ugunskura līgojamies cilvēku stāvus, saklausīja vīru dobjos basus skandējam ritmisku rituālo dziesmu un saprata, ka šamanis kveldina savu ļaužu niknumu. Vajadzēja pasteigties. Viņš atgriezās pie virsaiša.
— Uzklausi! Es gribu tavu meitu par sievu. Un tūdaļ pat. Skaties! Te ir tabaka, tēja, daudzas krūzītes cukura, siltas segas, lakati — izturīgi un lieli; un te ir lieliska šautene ar daudzām lodēm un pārpilnam pulvera.
— Nē, — atbildēja vecais vīrs, turēdamies pretī kārdinājumam iegūt lielo bagātību, kas bija izklāstīta viņa priekšā. — Mana tauta pašlaik ir sanākusi uz apspriedi. Viņa nevēlas šīs precības.
— Bet tu esi virsaitis.
— Jā gan, tomēr mani jaunekļi ir saniknoti, tāpēc ka Vilki paņem viņu meitenes un viņi nevar precēties.
— Dzirdi manus vārdus, ak, Tling-Tinneh! Vēl nakts nebūs kļuvusi par dienu, kad Vilks pagriezīs savu suņu galvas pret Austrumu kalniem un dosies ceļā uz Juko- nas novadu. Bet Zarinska mīdīs taku viņa suņiem.
— Bet varbūt, pirms vēl nakts būs pusē, mani jaunekli pasviedīs Vilka miesas saviem suņiem un viņa kauli tiks izmētāti sniegā, līdz pavasara atkusnis tos atsegs kailus.
Drauds pret draudu. Makenzija tumšā bronzas bru- numa seja pietvīka. Viņš paaugstināja balsi. Virsaiša vecā skvo, kas visu laiku bija sēdējusi kā bezkaislīga vērotāja, mēģināja aizšmaukt viņam garām uz izeju. Vīru dziedāšana ārpusē pēkšņi aprāvās, un padzirdās daudzu balsu murdoņa; viņš rupji nogrūda veco sievu atpakaļ tās zvērādu sēdeklī.