— Es tev saku vēlreiz — klausies, ak, Tling-Tinneh! Vilks mirs, žokļus cieši sacirtis, un līdz ar viņu mirs desmit no taviem visspēcīgākiem vīriem — vīriem, kas ciltij nepieciešami, jo medību laiks ir tikko sācies un līdz zivju zvejai vairs nav atlicis daudz mēness lēktu. Un vēlreiz: kāds tev labums no manas nāves? Es zinu tavas tautas paražas — tava daļa no manām bagātībām būs ļoti maza. Piešķir man savu bērnu, un šīs mantas visas būs tavas. Un vēl un vēlreiz: ieradīsies mani brāļi, viņu ir daudz, un viņu iekšas ir nepiepildāmas, un tad Kraukļa meitas dzemdēs bērnus Vilka mitekļos. Mana tauta ir varenāka neka tava tauta. Tāds ir liktenis. Dod man meitu, un visas šīs bagātības ir tavas.
Ārā sāka čirkstēt sniegs zem mokasīniem. Makenzijs norāva šauteni no pleca un atpogāja abu revolveru makstis, kas karajās pie jostas.
— Dod, ak, virsaiti!
— Bet mana tauta teiks nē.
— Atdod, un šīs bagatības ir tavas. Ar taviem ļaudīm es parunāšu vēlāk.
— Vilks to vēlas. Es pieņemu viņa dāvanas — bet es esmu viņu brīdinājis.
Makenzijs padeva viņam visas mantas, neaizmirsis iepriekš atvērt šautenes aizslēgu, un piedevām pasniedza vēl raibin raibu zīda lakatu. Vigvamā ienāca šamanis līdz ar kādu pusduci jaunu brašuļu, bet Makenzijs, tos nesaudzīgi izgrūstījis, izlauzās pūlītim cauri un izgāja ārā.