—   Posies! — sveiciena vietā viņš strupi uzsauca Za- rinskai, iedams gar viņas telti, un aizskrēja iejūgt suņus. Pēc dažām minūtēm viņš iesoļoja sapulces laukumā sava suņu aizjūga priekšgalā, un Zarinska nāca viņam bla­kus. Makenzijs ieņēma vietu garenā laukuma augšgalā, līdzās virsaitim. Sev pa kreisi, soli aiz muguras, viņš lika nostāties Zarinskai — ta bija viņai pienācīgā vieta. Bez tam situācija bija nobriedusi nelabvēlīga un vaja­dzēja nodrošināt aizmuguri.

Ugunskuram abās pusēs tupēja vīrieši, un viņu balsis dudināja sensenu indiāņu dziesmu no tālās pagātnes. Tā bija pilna dīvainām, stieptām balss modulācijām, bezga­līgiem atkārtojumiem un nemaz neizklausījās skaista. Drīzāk to varēja saukt par baismīgu. Laukuma apakš­galā, šamaņa acu priekšā, dejoja kādas desmit sievietes. Viņš bargi rāja tas, kuras pietiekami aizrautīgi nenode­vās rituāla ekstāzei. Vaļējo, kā kraukļa spārns melno matu blīva sniedzās līdz gurniem un pa pusei aizsedza sievietes, kas lēnām šūpojas uz priekšu un atpakaļ, izlo­cīdamas ķermeni līdzi nemitīgi mainīgajam ritmam.

Tā bija mistiski dīvaina aina, kā no tālas senatnības.