Dienvidos ritēja deviņpadsmitā gadsimta pēdējās dekā­des nedaudzie gadi; šeit cilvēks vēl dzīvoja pirmatnībā, tikai soļa platumu attālinājies no aizvēsturiskā alu iemīt­nieka, — pasaules vissirmākās senatnes aizmirsta at­lauza. Dzeltenbrūnie vilku suņi sēdēja starp saviem zvēr­ādās ģērbtajiem saimniekiem vai plūcās par ērtāku vie­tiņu, un ugunskura gaisma atspulgojās to sarkanajās acīs un slienainajos ilkņos. Meži, spokainos līķautos tinusies, snauda nesatricināmā vienaldzībā. Baltais Klusums, uz acumirkli atbīdīts līdz mežmalām, kas ieskāva apmetni, nemitīgi lauzās atpakaļ; zvaigznes trīsuļoja un šķita lē­kājam, kā tas arvien notiek Bargā Sala laikā, kamēr Zie­meļpola gari vilka savu zaigojošo drānu apmales šķēr­sām pāri visam debess lokam.

Skrafs Makenzijs neskaidri apjauta šā aranžējuma me­žonīgo krāšņumu, bet viņa acis pa kārtai nopētīja zvēr­ādās tērpto stāvu rindas abpus ugunskura, vērodamas, kādu seju te trūkst. Uz mirkli tās apstājās pie zīdainīša, kas sūca savas māmuļas atsegto krūti. Bija četrdesmit grādu zem nulles — vairāk nekā septiņdesmit grādu sals pēc Fārenheita. Viņš iedomājās savas tautas izlutušās sie­vietes un nīgri pasmīnēja. Taču no šādas maigas sievie­tes klēpja viņš bija nācis pasaulē, saņemdams līdzi ka­ralisku mantojumu — mantojumu, kas viņam un viņa līdziniekiem bija piešķīris kundzību pār zemēm un jūrām, pār visu platuma grādu dzīvniekiem un cilvēkiem. Viens pats pret simtu, arktiskās ziemas ieskauts, tālu no savas puses viņš juta iedzimtā mantojuma skubinājumu — kāri iekarot, alkas pēc briesmām, cīniņa skurbu, spēku uz­varēt vai mirt.