Dziesma un deja izbeidzās, un šamanis sāka sparīgu, īpatnēji izteiksmīgu runu. Prasmīgi un viltīgi izmantodams visas bagātās indiāņu mitoloģijas mežģojumus, viņš centās ietekmēt savas cilts ļaužu lētticīgos prātus. Apsūdzība bija barga. Vārnu un Kraukli, kuros iemiesojušies dzīvību radošie pirmsākumi, viņš pretstatīja Maken- zijam, ko zākāja kaunpilnā vārdā par Vilku — kara un iznīcināšanas pirmsākumu. Šo divu pirmspēku divcīņa tiekot izcīnīta ne tikai garā vien, tajā piedaloties arī cilvēki.
katrs sava totēma vārdā. Indiāņu tēvs esot Dželkss — Krauklis, prometejiskās uguns nesējs; Makenzijs esot dēls Vilkam, citiem vārdiem sakot, — velnam. Visaugstākās pakāpes nodevība un zaimošana esot indiāņu mēģinājumi nodibināt pamieru šajā divu spēku nebeidzamajā karā, izprecinot indiāņu meitas viņu visniknākajiem ienaidniekiem. Neviens izteiciens viņam nebija par skarbu, neviens salīdzinājums par neģēlīgu, lai apzīmogotu Makenziju par zemisku pielīdēju un sātana sūtni. Kad šamanis tuvojās savas garās runas noslēguma kāpinājumam, no viņa klausītāju krūtīm lauzās apslāpēta, mežonīgi nikna, dobja rēkoņa.