— Ai jūs, mani brāļi, Dželkss ir visuvarens! Vai ne viņš atnesa mums debesīs dzimušo uguni, lai mums būtu silti? Vai ne viņš ir tas, kas izvelk sauli, mēnesi un zvaigznes no to alām, lai mēs varētu redzēt? Vai ne viņš ir tas, kas mācīja mūs, kā cīnīties ar bada un sala gariem? Bet tagad Dželkss ir sadusmojies uz saviem bērniem, un to skaits ir sarucis pavisam mazs, un viņš nevēlas tiem palīdzēt. Jo tie ir viņu aizmirsuši un dara ļaunus darbus, un min nelāgus ceļus, un aicina viņa ienaidniekus savos vigvamos un sēdina pie saviem ugunskuriem. Krauklis ir noraizējies par saviem samaitātajiem bērniem, bet, ja tie celsies un parādīs, ka ir atgriezušies, viņš atkal nāks ārā no tumsības un atbalstīs tos. Ai, brāļi! Uguns Atnesējs iečukstēja jūsu šamanim ausī vēsti, un to jūs tagad dzirdēsiet. Lai jaunekļi ved jaunavas savos vigvamos; lai viņi visi klūp Vilkam pie rīkles; lai viņu naids ir nesamierināms. Tad viņu sievas kļūs auglīgas un viņu skaits vairosies, līdz atkal būs izaugusi varena tauta! Un Krauklis no Ziemeļiem atvedīs milzīgas viņu tēvu un tēvutēvu ciltis, un tad viņi visi kopā sitis Vilkus, līdz no tiem nebūs palicis pāri vairāk kā no pērnā gada nometnes ugunskuriem; un tad viņi atkal būs valdnieki visā zemē! Tāda ir šī vēsts, ko man pateica Dželkss — Krauklis.
Izdzirduši pravietojumu par Mesijas atnākšanu, stiksi ar skarbiem kaucieniem pielēca kājās. Makenzijs izvilka īkšķus no dūraiņiem un gaidīja, kas notiks. Atskanēja nemitīgas klaigas, lai nākot šurp Lapsa, līdz pēdīgi priekšā iznāca kāds jauneklis un sāka runāt.