—   Brāļi! Šamanis runāja gudri. Vilki ir paņēmuši mūsu sievietes, un mūsu vīriem nav bērnu. Mūsu skaits ir sa- rūcis pavisam niecīgs. Vilki ir paņēmuši mūsu siltās zvēr­ādas un to vietā iedevuši ļaunus garus, kas mājo pude­lēs, un drānas, kuras nav vis darinātas no bebra vai lūša ādas, bet ir taisītas no zāles. Šīs drānas nesilda, un mūsu vīri mirst no dīvainām slimībām. Es, Lapsa, ne­esmu apņēmis nevienu meiteni par sievu — un kāpēc? Divas reizes tās meitenes, kas man patika, ir aizgājušas uz Vilka apmetni. Arī patlaban esmu sakrājis bebru, briežu un aļņu ādas, lai iegūtu Tling-Tinneha labvēlību un varētu apprecēt Zarinsku, viņa meitu. Arī patlaban pie Zarinskas kājām ir piesietas sniegkurpes, gatavas mīdīt taku Vilka suņiem. Bet es nerunāju par sevi vien. Tieši tāpat kā man klājas ari Lācim. Arī viņš labprāt būtu kļuvis tēvs Zarinskas bērniem un tālab ir sakrājis daudz zvērādu. Es runāju par visiem tiem jaunajiem vīriešiem, kuriem trūkst sievu. Vilki arvien ir izsalkuši. No medījuma viņi allaž pakampj labākos gabalus. Atliekas tiek pa­mestas Kraukļiem.

—   Rau, te ir Gukla! — viņš izsaucās, bez kautrēša­nās norādīdams uz kādu no sievietēm; tā bija kropla. — Kājas viņai ir saliektas kā brangas bērza tāss laivai. Viņa nejaudā lasīt kurināmo vai nest mednieku samedīto gaļu. Vai Vilki ir izvēlējušies viņu?