— Ai, ai! — viņa ciltsbrāļi iebrēcās.
— Rau, te ir Moiri, kuras acis Ļaunais gars ir sagriezis krustām. Pat zīdaiņi sāk raudāt, kad viņa uz tiem paskatās, un runā, ka pat bālsejainie grizlilāči dodot viņai ceļu. Vai viņu kāds baltais ir izvēlējies?
Atkal nodārdēja draudīga piekrišana.
— Un rau, te sēž Pisčeta. Viņa neklausās manos vārdos. Nekad viņa nav dzirdējusi ne jautru tērzēšanu, ne sava vīra balsi, ne sava bērna šļupstus. Viņa dzīvo Baltajā Klusumā. Vai Vilki viņai ir kaut aci uzmetuši? Nē! Viņiem pieder medījuma labākie gabali, mums paliek atliekas.
Brāļi, tā nedrīkst būt! Nekad vairs Vilkiem neložņāt gar mūsu ugunskuriem. Laiks ir klat.
Milzīgs ziemeļblāzmas aizkars — purpursārta, zaļa un dzeltena liesma — noplīvoja līdz pat zenītam, saistīdama vienu debess malu ar otru. Galvu atmetis un rokas izstiepis, Lapsa ekstāzē iekliedzās:
— Skatieties! Mūsu tēvu gari ir piecēlušies, un šonakt tiks darīti diži darbi!
Viņš pakapas atpakaļ, un cits jauneklis, biedru pabikstīts, mazliet bikli iznāca priekšā. Viņš bija galvas tiesu garāks par pārējiem, un viņa platās krūtis bija izaicinoši atsegtas salam. Puisis nedroši mīņājās no vienas kājas uz otru.