Vārdi viņam šķita aizķērušies uz mēles, un viņš jutās ļoti apmulsis. Baigi bija skatīties viņa sejā, jo pusi no tās kādreiz bija atplēsis drausmīgs trieciens. Pēdīgi viņš sadūšodamies iegāza ar dūri sev pa krūtīm, kas no­dunēja kā bungas, un balss viņam dārdēja kā paisuma rēkoņa okeāna piekrastes alā.

—   Es esmu Lacis — Sudraba Smaile un Sudraba Smailes dēls! Kad balss man vēl bija tāda kā meitenei, es jau nonāvēju lūsi, briedi un karibu; kad tā ķērkstēja kā āmrijam pārtikās glabātavā, es jau pārgāju pār Dienvidu kalniem un nonāvēju trīs vīrus no Baltās upes cilts; kad ta skanēja ka Činukas rēkoņa, es satiku bālsejaino grizli- lāci, bet ceļu viņam negriezu.

Te viņš uz brīdi apklusa, ar roku zīmīgi pārvilkdams savam briesmīgajām rētām.

—   Es neesmu tāds kā Lapsa. Man vārdu ir maz. Lapsa saka, ka šonakt tikšot darīti diži darbi. Labi! Valoda plūst no viņa mutes kā strauts pavasara palos, bet ar darbiem viņš ir skops. Šonakt es uzņemšos cīņu ar Vilku. Es viņu nonāvēšu, un Zarinska sēdēs pie mana uguns­kura. Lācis ir runājis.

Kaut gan apkārt trakoja ellišķīga kņada, Skrafs Ma- kenzijs pat nepakustējās. Labi saprazdams, ka šautene tik tuvā atstatumā neder, viņš pārbīdīja abas revolveru makstis vairāk uz priekšu, lai varētu ērtāk ar tiem rīko­ties, un pavilka dūraiņus uz leju tiktāl, ka elkoņu aizsegi tagad klāja plaukstu virspusi.