Viņš zināja, ka nav nekādu cerību, ja viņam uzbruks visi reizē, bet, palikdams uzticīgs saviem lepnajiem vārdiem, bija sagatavojies mirt ar cieši sacirstiem žokļiem. Tomēr Lācis atturēja pārējos, ar savu briesmīgo dūri atsizdams atpakaļ pārāk dedzīgos. Kad jezga mazliet pierima, Makenzijs pameta ašu skatienu uz Zarinskas pusi. Šī aina bija skaista kā glezna. Stāvēdama uz sniegkurpēm, meitene bija paliekusies uz priekšu ar pavērtām lūpām un drebošām nāsīm, gluži kā lēcienam saspringusi tīģeriene. Lielās, melnās acis vērās ciltsbrāļos ar šausmām un izaicinājumu. Aiz pārmērīga satraukuma viņa bija pat elpot aizmirsusi. Meitene sta- vēja sastingusi kā akmens, vienu roku krampjaini spiezdama sev pie krūtīm, otrā cieši sažņaugusi suņu dzenamās pātagas rokturi. Kad Makenzijs uz viņu palūkojās, viņas spriegums it kā atslaba. Savilktie muskuļi atlaidās, un ar smagu nopūtu Zarinska atslējās taisni, veltīdama Makenzijam skatienu, kas pauda vēl vairāk nekā mīlestību.
Tling-Tinnehs mēģināja runāt, bet cilts ļaudis pārkliedza viņa balsi. Tad Makenzijs paspēra soli uz priekšu. Lapsa jau pavēra muti spalgam brēcienam, bet Makenzijs tik mežonīgi nikni pasviedās viņam pretī, ka viņš atlēca atpakaļ un balss ar gārdzienu aizsprūda viņam rīklē. Lapsas neveiksme tika apsveikta ar smieklu šaltīm, un šis atgadījums noskaņoja viņa biedrus rāmāk — tie nu bija ar mieru klausīties.