Kaut gan kopš dzimšanas radis pie pūliņiem un grūtī­bām, tomēr viņš nemaz nekāroja ceļot sešsimt jūdzes pa ledu, tad divtūkstoš jūdzes pa okeānu un pēc tam vēl kādas tūkstoš jūdzes līdz savas iepriekšējās darbības lau­kiem — un to visu tikai tāpēc vien, lai tiktu pie sievas. Dzīve bija pārāk īsa. Tāpēc viņš sadzina kopā savus su­ņus, piesēja pie nartām diezgan dīvainu kravu un vērsa soļus uz kalnu grēdu, no kuras rietumu nogāžu upītēm saplūst Tanana.

Ceļa Skrafs Makenzijs bija nenogurdināms, un viņa suņu pajūgs bija izturīgākais, ātrākais un barības ziņā pieticīgākais visā Jukonas novadā. Pēc trim nedēļām viņš iebrauca Augšējās Tananas stiksu medību apmetnē. Stiksi bija pārsteigti par Skrafa Makenzija pārdrošību, jo tiem bija ļauna slava: visi zinaja, ka tie spēj nonāvēt balto cilvēku, lai iegūtu tādu sīkumu kā ass cirvis vai salauzta šautene. Bet viņš ieradās pie tiem viens pats, un viņa uzvedībā neuzbāzīga laipnība un aukstasinība biedrojās ar nekaunību. Nepieciešama liela izmanība un dziļa pir­matnējās psiholoģijas pazīšana, lai veiksmīgi izmantotu tik dažādus ieročus; taču Makenzijs bija izcils speciālists šajos jautājumos un zināja, kad runāt samierinoši un kad draudēt ar dieva pērkoniem.

Vispirmām kārtām viņš apliecināja savu cieņu virsaitim Tling-Tinneham, pasniegdams tam dāvanai pāris mārciņu melnās tējas un tabaku, un tādējādi iekaroja tā labvēlību. Tad viņš sāka apgrozīties vīriešu un meiteņu sabiedrībā