— Brāļi! Baltais Cilvēks, kuru jūs esat nosaukuši par Vilku, atnāca pie jums un teica godīgus vārdus. Viņš nebija tāds kā inuīti, viņš nemeloja. Viņš nāca kā draugs, kā tāds, kas grib būt jums brālis. Bet jūsu cilts vīri nu ir pasacījusi, kas viņiem bija sakāms, un laipno vārdu laiks ir garām. Vispirms es pateikšu jums, ka jūsu ša- manim ir ļauna mēle un viņš ir viltus pravietis, ka vēsts, ko viņš jums paziņoja, nenāk no Uguns Atnesēja mutes. Viņa ausis ir aizslēgtas Kraukļa vārdiem, pats uz savu galvu viņš sagudro viltīgas pasakas, un jūs viņš ir pie­muļķojis. Viņam nav nekādas varas. Kad jūs sitāt nost un ēdāt savus suņus, bet jūsu vēderi bija smagi no ne- ģērētas ādas un mokasīnu strēmelēm, kad sirmgalvji mira un vecās sievas mira, un zīdaiņi mira, iekodušies savu māmuļu tukšajās krūtīs, kad zeme bija tumša un viss dzīvais gāja bojā kā laši pēc nārsta, — jā, kad bads bija nācis pār jums, vai šamanis sagādāja jūsu medniekiem veiksmi? Vai šamanis pildīja jusu vēderus ar gaļu? Vēl­reiz saku, šamanis ir bezspēcīgs! Tā! Es spļauju viņam sejā!

Kaut gan visi bija sastinguši šausmās par šo zaimo­šanu, tomēr neviens pat neiekliedzās. Dažas sievietes pār­bijās no gaidāmā, bet vīru vidū valdīja satraukta gata­vība, pat pārliecība, ka nupat notiks brīnums.