un tai pašā vakarā sarīkoja potlaču [1] . sniegā tika nomī- ņāts iegarens laukums kādu simt pēdu garumā un divdesmit piecu platumā. Vidū sakūra garu ugunskuru, kam abās pusēs noklāja biezu kārtu Kanādas egļu zaru. Vigvami iztukšojās, un savi simt un vairāk cilts locekļu pacēla balsis senajās indiāņu dziesmās viesim par godu.
Divi šajā zemē nodzīvotie gadi Skrafam Makenzijam bija iemācījuši tos nedaudzos simtus vārdu, kas ietilpst šo indiāņu cilšu leksikā, viņš bija arī ielauzījies indiāņu dziļo rīkles skaņu lietošanā, prata izmantot to japāniski gleznainos izteicienus, dažādās teikumu konstrukcijas, godinājuma titulus un vārddarināšanas priedēkļus. Tā nu viņš teica runu indiāņu stila un centās izpatikt to iedzimtajai poēzijas mīlestībai, lietodams kliedzoši spilgtus daiļrunības veidojumus un metaforiskus mežģījumus. Pēc tam kad Tling-Tinnehs un šamanis bija atbildējuši tādā pašā garā, viņš izdalīja vīriešiem sīkas dāvaniņas, vilka līdzi viņu dziesmas un paradīja meistarisku veiklību indiāņu iecienītajā azarta spēlē «piecdesmit divi».
Vīri smēķēja Skrafa Makenzija tabaku un bija ļoti apmierināti.