Toties jaunekļi izturējās izaicinoši un plātīgi, iemeslu tam viegli varēja izlobīt no bezzobaino veceņu bezkaunīgajām piezīmēm un meiteņu ķiķināšanas. Visai daudz balto cilvēku — Vilka Dēlu — viņi nebija iepazi­nuši, bet arī no šiem nedaudzajiem bija guvuši šādu tādu mācību.

Kaut gan Skrafs Makenzijs šķita izturamies pavisam bezrūpīgi, viņš lieliski bija ievērojis šīs pazīmes. Vēlāk viņš, ietinies kažokādu guļammaisā, visu pārdomā ja pa­matīgi jo pamatīgi un izpīpēja vairakas pīpes, iīdz izplā­noja savu pasākumu. Viena vienīga meitene bija pie­saistījusi viņa uzmanību — neviena cita kā Zarinska, vir­saiša meita. Tā šķita pavisam neparasta savu ciltsmāšu vidū — tās sejas vaibsti, augums un iznesība vairāk at­bilda balto cilvēku nekā indiāņu skaistuma izpratnei. Šo meiču viņš sev iegūs, ņems par sievu un nosauks… aha, viņš to nosauks par Ģertrūdi! To visu izlēmis, Skrafs Makenzijs pagriezās uz sāniem un aizmiga — īsts savas iekarotāju ģints dēls.

Tas bija gauss darbs un neatlaidīgs cīniņš, tomēr Skrafs Makenzijs manevrēja jo viltīgi, pie tam izturēdamies

tik bezrūpīgi, ka stiksi bija galīgā nesaprašanā. Viņš dedzīgi centās pierādīt vīriem, ka ir veikls šāvējs un va­rens mednieks, un visa apmetne dārdēja aplausos, kad viņš nošāva briedi no sešsimt jardu atstatuma. Kādu va­karu viņš ciemojās virsaiša no aļņu un briežu ādām cel­tajā vigvamā, lielījās un ar dāsnu roku dalīja tabaku.