Tieši tapat viņš izrādīja pienācīgo godu arī šamanim, jo labi zināja, kāda burvim ietekme uz savējiem, un labprāt būtu padarījis viņu par sabiedroto. Tomēr šī cienījamā persona izturējās augstprātīgi un dižīgi, neļāvās pielabi- nājumiem, un Skrafs Makenzijs nekļūdīgi novērtēja viņu par nākamo pretinieku.

Kaut gan iespēja parunāties ar Zarinsku neradās, Ma­kenzijs arvien raidīja viņai izteiksmīgus skatienus, klaji likdams manīt savus nolūkus. Viņa tos arī labi saprata, tomēr allaž koķetīgi turējās citu sieviešu lokā, kad vīriešu nebija klāt un viņam būtu bijusi izdevība tuvoties. Taču Makenzijs nesteidzās, labi zinādams, ka meitenei gribot negribot arvien par viņu jādomā, un ka dažas dienas šādu pārdomu viņam nāks tikai par labu.

Pēdīgi kādu vakaru viņš nosprieda, ka pienācis laiks rīkoties, strauji izgaja no virsaiša dūmu pilnā mitekļa un aizsteidzās uz blakus vigvamu. Kā jau parasti, Zarin- ska sēdēja sievu un meiteņu pulkā; viņas šuva mokasīnus un izrotāja apģērbus ar krellītēm. Makenzijam ienākot, visas sāka skaļi smieties un dažnedažādi ķircināties, mēr­ķējot zobgalības viņam ar Zarinsku. Bet Skrafs Maken­zijs bez kādām ceremonijām citu pēc citas izmeta sievietes ārā tieši sniegā, un tās skriešiem vien metās iznēsāt ziņu par notikušo pa visu apmetni.