Makenzijs visu nokārtoja lieliski, runādams indiāņu va­lodā, jo viņa valodu Zarinska neprata, un pēc divām stundām piecēlās, lai ietu prom.

— Tātad Zarinska ir ar mieru pārnākt uz dzīvi baltā cilvēka vigvamā? Labi! Es tagad iešu runāt ar tavu tēvu, Varbūt viņš ir citādās domas. Un es viņam došu daudz dāvanu par piemiņu, tikai lai viņš neprasa par mēru daudz. Bet ja nu viņš saka ne? Labi! Zarinska tik un tā nāks uz baltā cilvēka vigvamu.

Skrafs Makenzijs jau bija pacēlis ādas aizkaru un gra­sījās iet arā, kad kluss meitenes uzsauciens lika viņam vēlreiz atgriezties pie tās. Zarinska nometās ceļos uz lāč­ādu paklaja un, sejai iegailējoties īstā Ievas meitas sār- {111 mi , bikli atāķēja Makenzija smago jostu. Viņš apjucis iniul/ijās lejup, aizdomīgi ieklausīdamies, vai ārā nav <111 <l;i iiis kāds troksnītis. Tomēr meitenes nākamā kus- lil),i Izgaisināja viņa aizdomas, un viņš glaimots tīksmi l».imaidīja. No maisiņa, kur glabājās šujamie piederumi, /.niiiska izņēma dunča maksti, darinātu no briežādas, |M< /ui izrotātu ar košām krellītēm fantastiskā ornamentā. \ 11,1,1 izvilka Makenzija lielo medību dunci, godbijīgi pa­vēroja tā asmeni, gandrīz vai vēlēdamās ar īkšķi pār­baudīt asumu, un iebāza dunci tā jaunajā mājvietā. Tad meitene aizbīdīja maksts turekli pa jostu līdz tās paras­tajai vietai — tieši virs gurna.