Patiešām, šī taču bija īsta tālās pagātnes aina — dāma tin viņas bruņinieks. Makenzijs piecēla meiteni stāvus nu piedūra savas ūsas viņas sārtajām lūpām — tas viņai bija pavisam svešs glāsts, Vilka glāsts. Te akmens laikmets sastapās ar tērauda laikmetu.
Nemierpilns satraukums jautās gaisā, kad Skrafs Makenzijs, turēdams padusē pamatīgu saini, pacēla Tling- Tinneha telts ieejas aizkaru. Visapkārt skraidīja bērni, stiepdami sausu kurināmo uz potlača laukumu, sieviešu balsu murdoņa kļuva arvien spalgāka, jaunekļi saīgušām sejām, pūlīšos sastajuši, par kaut ko apspriedās, bet no samaņa vigvama skanēja buršanās rituāla dīvaini baismīgā dunoņa.
Virsaitis bija divatā ar sievu, kura truli blenza tukšumā, un viens skatiens apliecināja Makenzijam, ka še viņa jaunās ziņas jau ir novecojušas. Tāpēc viņš tūdaļ saka izklāstīt savu darījumu, pabīdījis redzamā vieta krellītēm izšūto maksti kā tiešu pierādījumu, ka saderina- šanās notikusi.
— Ak, Tling-Tinneh, varenais stiksu cilts un Tananas zemes virsaiti, tu, kas valdi pār lašiem un lāčiem, pār briežiem un aļņiem! Baltais cilvēks ir stājies tavā priekšā ar lielu nodomu. Daudzi mēneši aizripojuši pār debesīm, kamēr viņa mājoklis stāv tukšs un viņš ir viens pats. Viņa sirdi ir sagrauzis klusums, un viņš alkst pēc sievietes, kas teltī sēdētu viņam līdzās, kas ar karstu ugunskuru un labu ēdienu sagaidītu viņu atgriežamies no medībām.