Apmezdamās Gaiķos, Zane kļuva par Gaiķu Zani. Leimaņu un Ausalu vārdi pazuda. Dažs viņas nodēvēja par vaļiniecēm, bet
Zane savu domu un labietes stāju nemainīja. Viņa bija tā, kas vēlāk sagrozīja dziesmai vārdus:
Kas gulbīti baltu dara, Ja ne jūras ūdentiņš, Kas balinu godā cēla, Ja ne goda laudaviņa.
Kad Līze paaugās lielāka, viņas abas bieži vakarēja apkārtējo saimnieku istabās, stāstīdamas notikumus un pasakas, dziesmas dziedādamas. Zane ciema ļaudīm iemācīja bramaņu teikas un sakāmos par lielās dzimtas koka zariem un Augsto kalnu. Savukārt Pērļupītes sievas, kur bija sajaukušies kopā saimnieki ar gājējiem, jo visus māca kara posts, viņām iemācīja gaudu dziesmas par melno čūsku, bargiem kungiem un bāra bērniem bez saulītes vakarā.
Dziedot bēdīgos vārdus ar sērīgo skanējumu, krūtīs spieda sūrums, bet kad dziesma bija galā, likās, ka tu, cilvēks, savu prātu dzidrā avota ūdenī būtu nomazgājis un nu vari iet tālāk dienas gaitās ar jaunu sparu.
2»
2.Līzes precinieks Gatis
Nedaudzie miera gadi Livonijā gāja ātri. Bērni auga. Ļaudis pamazām atgriezās vecajās mītnēs, cirta jaunas rijas un kambarus, uzplēsa aizaugušos tīrumus.
Tikai Ausalu mājvietā sakuplojušās eglītes neviens neaiztika. Zanei un Līzei tādi darbi nebija pa kaulam. Saimes ļaudis izklīduši.