Pienāca Līzei derību vecums, Zanei sejā ievilkās rievas. Vienīgi kad saimniekdēls Gaiķu Gatis atnāca pie viņām pasērst, Zanes vaigs noskaidrojās.
Līze vērtās par raženu meitu — lokana, izdarīga, ar spriganām acīm, allaž smaidīga un laipna.
Te viņa nesa no gubeņa govīm miežu salmus, te jau gādāja zirgam sienu no pūnes.
Viņas abas jau otro gadu saimniekoja vienas. Līze iemācījās visus darbus: ecēt, sēt un ar čāci art zemi.
Līze gāja ar lielu siena nastu plecos un smaidīja. Viņa atminējās vasaru, kad Viršu Dravis atnāca talkā pie kaudzes mešanas. Siens smaržoja gluži tāpat kā tagad. Dravis meta viņai uz kaudzes lielus siena klēpjus ar stiprām paegļa dakšām un katru mīļu brītiņu vēlīgi uzsmaidīja.
Kad kaudze bija pabeigta un gals noklāts ar zariem, Līzei vajadzēja tikt lejā. Tam derēja krusta koks, ar kuru puisis pasniedzās pretī lejā kāpējai. Uz krusta meita atspiedās ar kājām un laidās slīdēt. Tā puišiem parasti bija pati jautrākā izprieca, jo šļūcot lejup siens vilka meitai kreklu uz augšu, lai kā viņa to turēja ciet, bet puisis apakšā šo skatu vēroja tik ilgi un jautri, cik nu viņam kauns un godaprāts ļāva.
Saimniekdēls Gatis bija atnācis tikai pašā kaudzes gala metumā, bet pirmais paķēra krusta koku, kad vajadzēja Līzei palīdzēt nokāpt.