Viņš neķircinājās un nekavējās ar slidināšanu, šķita tā samul­sis, ka acis nespēja uz augšu pacelt, kad tur paspīda Līzes apaļīgie plikumi.

Kad Līze nostājās uz zemes viņam blakus, piesarkusi kā zemene un klusi pateicās, Gatis saņēmās un pajautāja:

—  Nu, kaziņa? Vilku gaidi?

Līze sataisīja izbrīnītu vaigu un jautāja:

—  Kur ir vilks?

Viņi abi viens otru labi saprata.

Kad sienu ieveda pūnē un blāķis kļuva krietni augsts, Līze pati palūdza:

—  Gatiņ, nocel mani!

Gatis palīdzēja. Viņam bija slaids augums un stipras rokas. Ar tām viņš meitu brīdi ilgāk pieturēja, lai zemē tikšana būtu pavisam.droša.

Līze īsti nesaprata, vai pareizi dara, nepretodamās viņa turē­jumam. Galu galā rīkojās tā, kā patika, jo bija tak liela meita.

Pēc spēka un lēnuma Gatis atgādināja lāci, kas našķējas ap bitēm — piesardzīgs un gauss.

f

Līze reiz iedomājās, ka tādam naktī gulēt blakus būtu droši, ij spradži un odi nekostu.

Zanei bija vērīga acs. Viņa savā prātā atbalstīja meitas ka­vēšanos ar saimniekdēlu. Kā nekā tāds leimaņu atvasei bija pie­dienīgāks par gājēju, lai gan nekāda diža tēva dēls jau nu neskai­tījās.

Zane atminējās, ka uz Līzi acis meta arī viņpurva vācietis. Ne jau muižas kungs, bet viens no tiem, kas te atvesti no Vāczemes, lai apsaimniekotu bez ļaudīm palikušās zemes.