Savādi bija skatī­ties, kā šis saksis — Vāczemes kolonists — rūpīgi ara zemi ar čāci un brauca zemnieku ratos, kājas pārkarinādams pāri viršņu malai. Kādu prieku tāds ienācējs svešzemnieks spētu dot viņas lokanajai lielļaužu daiļaviņai? Felsbergs — jā, bet to viņmuižā jau gaidīja Ģertrūde.

Ara darbi beidzās. Līze ienāca istabā.

—  Par ko tu tik priecīgi domāji, kumeļam sienu nesdama? — Zane viltīgi taujāja. Līze mīļi pasmaidīja un izvairīgi teica:

—  Iedegšu skalu.

—  Nē, meitiņ, — atsauca māte. — Lieka rūpe.

Pēc brītiņa viltīgi piebilda:

—  Mums tak nav skalu mainītāja.

—  Tas tik ātri neuzradīsies, — Līze atsmēja.

Līze zināja, ka māte gaida viņas derības. Zināja, ka izvēle kri­tusi uz Gaiķu Gati. Cik ilgi lai viņas vienas te dzīvotu? Leimaņu dzimtai bija vajadzīgi pagātnes teiku tālāknesēji, stipri goda vīri un stipras sievas — jauna paaudze.

—  Ko ta gaidīsi? Varbūt kādu poļu panu? — Zane taujāja.

Līze atcerējās, ka rudens tirgā bija grozījies brašs poļu vaivada

ierēdnis ar līku ūsu un uzstājīgu balsi. No tāda dvesa svešatnība.

—   Nepalaid laimi secen, — Zane turpināja tirdīt meitu. — Vēlāk žēlabas nelīdzēs. Kad jālemj un jādara, tad nav ko kavēties, lai cik grūti izšķirams.