Un Zane atkal stāstīja meitai savu jaunības stāstu, ko Līze bija klausījusies vismaz reižu divdesmit.

—  Lai kādi ļaudis bijām, tagad esam vaļinieki, — viņa nobei­dza. — Ko tev, sērdienītei, dižoties un gaidīt. Ij es — lielu ļaužu bērns — ilgi nebokstījos. Cilvēka vērtību ceļ tikai stipra dzimta, kas paliek aiz tevis. Kas gan šai saulē ir lielāks prieks, ja ne tas, kad divi cilvēki saiet kopā un iegrimst viens otrā kā pilnūdeņu upītē. Vai tu no tā bīsties?

—  Nebīstos, — teica Līze, lai gan viņai tirpas pārgāja no gal­vas līdz kāju pēdām aiz mātes savādajiem vārdiem.

Zane turpināja savu:

—  Katrai meitai Likteņa lemtais laiks pienāk. Tas jāsaņem ar godu, bez tītības. Labiešu pēcniekiem nav ļauts palikt ceļmalā kā tukšiem sausziežiem… Kad es derējos, tēvs stāvēja duru priekšā ar zobiņu rokā, tērpies bruņu kreklā. Pie pavadas dūkanbēris. Aiz muguras balta debess. Vīramāte teica man spēka vārdus par Sau­les koka zariem. Viņas stāja bija kā īstai novada lielkunga atvasei, kas nelaužu netiklības nepazīst… Mūsu tālie vecie tēvi, kā esmu tev gādināt atgādājusi, ņēma no sava novada bajāriem nodokļa metekli, ko tagadiņ vāci ņem no mums. Daudzi labieši mūsu vectēvus cēla godā darba un tikuma dēļ, ne dēļ zobiņa bieda…

—   Vai viņi nekad nevienu nešaustīja ar pātagām? — Līze iejautājās.

—  Ar pātagām? Nē, meitiņ.