Pašu kungi bija labi kungi. Ar cie­ma ļaudīm nerējās. Sliņķim deva, kazi, mazāku daļu, ne vairāk. Tā viņu bēda. Vaļīgi turēts cilvēks aizmirst goda. Nonicina labda­rus, toties tāds ceļ godā bargus, uzstājīgus ļaundarus. Tā, meitiņ, ir mūsļaužu lielā bēda, kas nesa un nesīs vēl daudz posta mūsu zemei…

Zanei bija laba atmiņa. Viņas vectēvs Ķelpju Juris bija vedis laika rēķinus pēc katoļu laika skaitījuma. Pratis stāstīt, ka pats dzimis 1460. gadā pēc Kristus. Šo skaitli viņš bija iecirtis Ausalu mājas aplodā. Vectēvs pieminēja, ka pasaulē nācis apaļus piecdes­mit gadus pēc lielās Grīnvaldes kaujas, kur poļu, leišu un krievu pulki kopīgiem spēkiem sakāvuši vācu ordeni, atdodot daļu brī- vestības un tiesību arī kuršu ķoniņiem.

Vectēva bērnībā Zemgalē vēl dzīvas bijušas atmiņas par zem­galiešu lielkungiem Gaidi, Viestartu un Nameju, par Sidrabenes pili un tautas gaužo gājumu prom no savām sētām, prom no tēvu zemes un saviem novadiem.

Kad Zane stāstīja par Ausalu godību, atgādinādama, ka lei­maņiem arī vācu laikā nebija jāmaksā nodevas, ne arī jāiet klaušās, toties jātur gatavībā kara zirgi, bruņu krekli, vairogi, pīķi un zobeni, Līze pajautāja:

—  Viņi kalpoja vāciem?

—  Jā, meitiņ, — Zane atbildēja un smagi nopūtās.

Arī meitai kļuva smaga sirds. Bet cilvēks laists pasaulē ne jau lai bēdātos. Viņa apsviedās un mīlīgi sacīja: