— Iesim ķekatās uz saimniekmāju.
— Tā ir prātīga valoda, — māte uzslavēja.
Līze atvēra tīni, kur glabājās goda drānas. Māte aizdedza skalu. Nu varēja redzēt, cik koši mirdz uz goda drānu piedurknēm krāsu raksti, cik spoži zvīļo vainadziņu rotas.
Meita ietērpās drānās. Māte viņu vērtējoši aplūkoja. Sirds iedrebējās par savu lolojumu. Šķita pārlieku daiļa un iekārojama.
"Kas par daudz, tas par ļaunu," viņa nobažījās. "Labi, ka sirotāju kļuvis mazāk."
Tūlīt domas pagriezās uz gaišo pusi. Vai Gaiķu Gatis noturēsies, tādu nedabūjis?
— Varbūt apjozties ar sievas jostu? — Līze šķelmīgi jautāja.
— Ujā! Blēņdare! — Zane apsauca. — Domās vēl, ka esi šķeista.
— Ha! Lai domā! Puiši jākārdina, māmulīt. Tu esi pārlieku veclaicīga.
— Rimsties, auša!
-—Kā tu pagājušos būdeļos dziedāji: "Visu gadu kauniņš bija, nu bez kauna šovakar."
Zane pasmaidīja, tad nopietni sacīja:
— Tu man esi vienīgā…
— Ha! — Līze atsmēja. — Tu man arīdzan vienīgā.
Saimniekmājas pagalms jau bija nomīdīts. Reksis ieslodzīts
klētī, tikai galva pa kaķa caurumu ārā. Rūca, bet nerēja. Istaba pilna gaismas, valodu un cita trokšņa.
Zane ar dūri pieklauvēja. Viņai mugurā bija garš kažoks ar garu baltu vilnu uz ārpusi, galvā linu kule ar izgrieztiem caurumiem acu vietā. Lūpās iekniebta "poļa" ūsa no lina, rokā lapaina bērzu pirts slota pilna ar sniegu.