Tomēr Krievzemes trimdiniekiem neizdevās sakūdīt pret vāciešiem ne pleskaviešus, ne novgorodiešus, jo Krievzemei no austrumiem mācās virsū tatāru-mongoļu ordas, kas beigu beigās pakļāva visas plašās Kijevas un Maskavas zemes divi simti gadus ilgam terora un verdzības jūgam.
Tolaik miera dzīvi Vidzemē pārtrauca vienīgi pašu Livonijas vācu pārvaldīto mazvalstiņu savstarpējās ķildas, bet citādi, ja var ticēt hronistam Rusovam, gan vāci, gan latvieši še dzīvoja "kā Dieva ausī", dzīvoja tik rimti, ka bija zaudējuši spēju pretoties ienaidniekam, kad tas 16. gadsimta vidū ar lielu karapulku iebruka Livonijā, tas ir, Latgalē, Vidzemē un Igaunijā.
Iebrucējs bija asiņainais Krievzemes apvienotājs — cars Jānis Briesmīgais, kas savam karaspēkam piepulcēja varenību zaudējušo tatāru pulkus. Tie bija ļaudis, kas neprata strādāt, jo no mazotnes apguva laupīšanas, postīšanas un nogalināšanas gudrības.
Līdzi karaspēkam ieklīda vilki, kas ēda nogalināto ļaužu līķus un kļuva par cilvēkēdājiem. Tāpat līdzi iebrucēju ordām tika ievazātas slimības.
16. gadsimta otrā pusē Livonija bija nepārtrauktu karu, sirojumu un nedrošības apsēsta. Vēlāk karā iesaistījās Polija, pēc tam arī Zviedrija. Ar pārtraukumiem kari turpinājās līdz 1629. gadam, kad starp Poliju un Zviedriju, kas bija sākušas cīņu dēļ Vidzemes, tika noslēgts miers.
Pēc miera līguma Vidzemes rietumu daļa, ko tagad sauc par Vidzemi, palika Zviedrijai; Vidzemes austrumu daļa, ko tagad sauc par Latgali, pārgāja Polijas valdījumā. To nosauca (rakstītāju kļūdu dēļ) par Inflantiju.