Vidzemē zviedru laiki, kuri ļaužu atmiņās palika kā labie zviedru laiki, pastāvēja vairāk nekā 70 gadus.

17. gadsimtā pēc Zviedrijas karaļa pavēles Vidzemē tika no­dibinātas skolas zemnieku bērniem, tāpēc gadsimta beigās starp zemniekiem bija vairāk lasītpratēju nekā nepratēju.

Šajā pat laikā, tas ir, 17. gadsimta vidū Kurzemes hercogs Jē­kabs dzīrās iegūt kolonijas gan Āfrikā — Gambiju, gan pie Ameri­kas krastiem — Tobago salu.

Var teikt, ka 17. gadsimts bija savdabīgs Latvijas atmodas un tautas pašapzināšanās laiks, ko veicināja gan veco ļaužu atmiņas par bijušo neatkarību, gan iepazīšanās ar Livonijas Indriķa hroniku, kas drīz tika aizliegta kā uz dumpi rosinoša grāmata.

16. gadsimtā notikušie zemnieku dumpji, kas būtībā bija pašdarbīga poļu siriķu padzīšana no veseliem novadiem Ces­vainē, Viļakā un citur, pārņemot pārvaldīšanu savās rokās, ne­bija Livonijas Indriķa seno vēstures stāstu izprovocēti, bet gan sentēvu atmiņu ietekmēti un vācu kungu gļēvulīgās bēgšanas sekas.

Karakalpu laupīšanai un sirotāju vardarbībai pienācās stā­ties pretī muižkungiem, bet viņi bija palaidušies dīkā dzīvē, pieņēmuši sliņķu tikumus.