Sakaltusi doma smaržoja pēc paegļu dūmiem un rudziem.

Pēc veļu maizes nobaudīšanas vajadzēja sēsties pie saimes galda, kas pa deju un rotaļu laiku bija izņemts no plāna vidus un nostatīts sienmalē. Nu sastatīja āžus un uzlika tiem virsū plāti, kas bija darināta no ēvelētiem dēļiem.

Pie cūkas šņukura galdā parādījās miežu ķūķis ar kāpostiem un alu. Visa istaba aizsmaržoja pēc ceptiem āboliem. Gata māsa sūrābolus bija sabērusi krāsnī, ko bērniem mieloties.

Līze sēdēja blakus Gatim. Sirds viņai šūpojās kā laiva ezerā. Viegli, viegli līgodamās. Dzīve uzmirdzēja agrāk neapjaustā spē­kā un skaistumā. Būt par Gata sievu, par Gaiķu sētas saimnieci bija tik vilinoši, ka viņa aizmirsa visu: gan savas cilts dižumu, gan pašreizējo vaļenieces stāvokli. Viņai piederēs šis staltais bez- bēdnieks un gudrenieks, lielais lācīgais strādātājs.

—  Kas rotās galda spēles? — jautāja saimniece.

Piecēlās vecāka sieva no Dziļavota un noskaitīja divdomīgu sakāmo. Krišs pastāstīja bezkaunīgu sagadījumu no precētu ļau­žu dzīves, ka meitām ausis vien nosvila.

Tad piecēlās Gatis un pavēstīja:

—  Es teikšu sprediķi kā pastars saka.