Līze atskatījās uz māti. Diez, ko viņas māmuļa par Gata blēņām teiks. Bet Zane neko nebēdāja, grauza tik tālāk cūkas šņukuri.
— Es nesīšu jums, mīļā draudze, postu un bēdas, jūs mīlēdams, jo mūsu Dievs, tas kungs, ir bargs Dievs. Daudz bargāks par jūsu Pērkonu. Viņš visus mīļākos pārmāca, sūta karus, sērgas, postu un nāvi. Ja jūs esat palikuši dzīvi, jūs neesat vācu Dieva mīlestības cienīgi. Es teikšu jums no Akaču Paula svētās grāmatas tos vārdus, ko viņš saka tesaloniķeriem, kad tie nezināja, pa kuru ceļu iet, kuru salmu klēpi celt, uz kura celma apsēsties, no kuras krūzes nodzerties…
Pēkšņi Gata penterējumu pārtrauca kādas sievas skadrā balss:
Apklustat, gudri ļaudis, Dievs ienāca istabā} Dievs ienāca istabā, Sēdās galda galiņā.
Gatis kļuva nopietns.
— Es negribu ļaunu, bargu un atriebīgu dievu, — viņš sacīja.
— Gati, vai par to šovakar jārunā, — Līze teica, paņēmusi viņu aiz rokas. — Man bija tik labi. Nebaidi mani.
— Velns aiz mēles raustīja, — Gatis atzinās. — Vai būsi mana?
— Man bail par tevi. Tevi nes savāds melns vējš.
Viņai patiešām kļuva baisi. Mācītājs runāja tik mīlīgi un lēni. Kāpēc apsmiet viņa sprediķi? Visus sauca par saviem bērniem. Runāja latīniski un vāciski. Ķesteris labi pārcēla latviskā mēlē.