— Pūrs Līzei nebūs liels, — viņa teica vīram. — Ko no tādām nodeguļām var gaidīt?
— Kas zin, kas zin, -— Bērtulis minēja.
Jo tuvāk nāca derību diena, jo vairāk runāja par mantu. Sūre par to ieminējās arī Gatim un citiem bērniem. Ja Līze neienāks ar pūru, ko Gatis varēs izmaksāt māsām, kad tām būs pūrā jādod zirgi un govis?
Viņi, tā spriezdami, vēl nezināja, ka Likteņlēmējs jau iecerējis viņus žēlīgi atbrīvot no rūpēm par pūru un mantu, tāpēc sparīgi ņēmās rēķināt, cik sudraba Zane varētu būt saglābusi, cik dālderu, cik zlotu, cik marku. Graši, vērdiņi un šķiliņi viņiem nelikās skaitāmi. Izpostītajā Vidzemē lopu cenas bija augstas. Kārtīgs darba zirgs maksāja vai divus dālderus, aita — pusdāl- dera. Zemgalē gan cenas bija pavisam citas. Tur nesen jēri pārdoti par vērdiņu gabalā. Ja Zanei nav vairākas mārciņas sudraba, tad pūrs būs trūcīgs.
Gatis šīs runas klausījās ar sarauktu pieri. Vai tad godu, skaistumu, tikumu un darba veiksmi varēja nopirkt par naudu?
Cik cerēšanās ar Līzi bija sākusies mīļi un ar mātes laipnu atbalstu, tik nule tā vērtās par nelādzīgu kaulēšanos un stīvēšanos kā tirgū.
Līzei Gatis, protams, par to neko nebilda. Bija kauns un žēlums. Tikai puiša uzstājība pret Līzi kļuva mazāka.
Pa tam laiks gāja, un derību diena tuvojās.