Lielajam tirgum ļaudis jau laikus čakli gatavojās, piepildīja sviesta toverus un medus vāceles, sēja siera un vaska rituļus, uzbaroja aunus un veprus, miecēja ādas un žāvēja apiņus.
Gatis ar Līzi brauca abi kopā uz Briņķiem nomaksāt Felsber- gam pēdējās rudens nodevas un pieteikt savas derības, lai viss būtu pēc kungu noteiktās tiesas un taisnības.
Muižas vārti bija vaļā. Viņi iedzina savus vezumus pagalmā un piegrieza pie mantu kambara, kad no ērbeģa iznāca jaunais kungs Gotfrīds, kas tikko bija atgriezies no Vācijas, un abiem laipni pamāja ar roku.
Vezumi bija izkrauti un vedums pierakstīts, Gotfrīds vēl un vēl dzīrās ar Gati un Līzi parunāt. Dzīvodams Vāczemē, viņš bija piemirsis latviešu valodu un tagad lūkoja zaudētās valodas iemaņas atgūt. Viņa lepnums neļāva kaut ko nezināt.
— Jūs mīt pē Pērļupīt? — viņš jautāja.
— Nē, — Gatis atbildēja. — Aiz pirmā purva pretī Ķelpim, tas ir, Helpferam, tam jūsu vācietim.
— Ā! Klār. Skaidirs, — Felsbergs centās runāt lēni un saprotami, bet tas šoreiz iznāca jocīgi.
Gatis nevarēja noturēties nepasmīnējis. To manīdams, Gotfrīds, ko zemnieki vienkāršības dēļ sauca par Gati, runādams sāka skatīties tikai uz Līzi.
— Tavam vīram vārds Gatis, — viņš teica. — Gane kā man — Gatis.
Kungs to teica tik mīlīgi un labvēlīgi, ka Līzei nekas cits neatlika kā draudzīgi pasmaidīt, kas Gatim pagalam nepatika.