—  Gotfrīds nav Gatis, — puisis aizrādīja.

—   Nau, nau, — Felsbergs piekrita. — Aber tava sieviņa ir deiļa kā īsta Elizabete.

Tāda runa Gatim ij patika, ij nepatika. Toties Līze lūko­jās Gotfrīdam acīs ar savādu apmātu skatienu. Meitu pārsteidza tas, ka Felsbergam ne tikai gaišo matu kodeļa, bet arī acis bija taisni tādas pašas kā Gatim, tikai lūpas plānākas un deguns ga­rāks.

Tajā brīdī aiz sētas sākās zirgu dipa.

Pēc dažiem mirkļiem pa atvērtiem vārtiem ieauļoja četri stražņiki ar zobeniem pie sāniem. Kunga dēls atrāvās aiz kam­bara stūra. Gatis un Līze palika pie saviem zirgiem stāvam.

—  Hei! — viens iesaucās un teica kaut ko poliski. Strauji ķēra pēc Līzes, noliecās, nomutēja viņu uz lūpām pirms viņa spēja at­tapties.

—  Neaiztiec! — Gatis iekliedzās un izrāva no ratu viršņiem lubu.

Stražņiku vecākais piestāja pie Felsberga, kaut ko dusmīgi prasīja. Līzes tīkotājs izlēca no sedliem, pasvieda pavadu otram un pats ievēlās ratos pie Līzes, kas grožus raustīdama pūlējās aiz­bēgt no briesmām. Zirgs sāka iet. Stražņiks nogāza Līzi ratos un pilnā kaklā smējās. Citi divi skaudīgi noskatījās pakaļ.

Gatis pieskrēja un sita ar lubas galu varmākam pa galvu. Tas saļima ratos kā nopļauts. Zirgs, briesmas jauzdams, sāka auļot. Gatis ieleca savos ratos stāvus un lūkoja ar dēli aizsargāties no stražņiku zobeniem, bet cik gan ilgi. Asmens pāršķēla labās rokas plecu, groži izkrita no pirkstiem. Stipra roka sagrāba viņu aiz ap­kakles un norāva zemē. Otrs uzsēdās uz kājām.