Pa to laiku Līze bija izgrūdusi no ratiem apdullušo uzbrucēju un, dzīdama zirgu auļos, aizlēkšoja uz purvu.
Redzēdami Gata varonīgo pretošanos, pagalmā iznāca vecais kungs ar kalpu — abi bruņoti ar zobeniem un kramenīcām. Draudīgi uzsauca stražņikiem kaut ko poļu valodā. Jaunais
Felsbergs bija steidzies palīgā Līzei. Nu nāca atpakaļ ar vārtu priekšā gulošā poļa zobenu rokā.
Stražņiki, kas nebija nekādi stražņiki, bet gan karavīra tikumu zaudējuši paklīdeni laupītāji, kurus saindējis tas pats nelabais prāta tvans, par ko gaudās Gata vectēvs, nu redzēja, ka ir ielenkti, ka draud nāves briesmas. Viens no viņiem jau gulēja savainots, otram zemnieks paguva iespert ar kāju pa pakrūti. Tik negantu pārdrošību zobena priekšā viņi piedzīvoja pirmo reizi.
Vecākais pārlaida skatienu apkārtnei. Nu viņi atradās aci pret aci ar trīs zobeniem un diviem šaujamrīkiem. Viņš pacēla plaukstu par miera zīmi.
Vecais kungs ar kalpu palika pie suņu būdas mērķējam uz viņiem ar plintēm, bet jaunais no vārtu puses nāca klāt.
— Jūs esat laupītāji, — Gotfrīds sacīja.
— Esam karaļa Sigismunda padevīgi kalpi, kam uzdots sodīt nepaklausīgos, — skanēja atbilde. — Šis slepkava, kas nokāva vai dziļi ievainoja mūsu biedru, mums jānogādā pie tiesas vīriem, lai vainīgais saņemtu pienācīgu sodu.