— Jūs aizskārāt viņa līgavu, — Gotfrīds aizrādīja. — Jūsējais izturējās kā laupītājs svešā zemē, ne savā novadā.
— Par to lai lemj taisnīga tiesa, — polis atbildēja.
Felsbergs saprata, ka nekāda taisna tiesa Gaiķu Gati negaida.
Pareizāk būtu visus šos vazaņķus nokaut un apbest, bet tas nebija tik viegli izdarāms. Turklāt tas nebūtu kristīgi. Un ja patiesi viņi nav paklīdeni, bet stražņiki ar sabojātu tikumu, tad viņu nāve nepaliktu nepamanīta. Ļaudis izpļāpātos, sotņiks saostītu un… gals klāt.
— Laiki ir nedroši, — Felsbergs sacīja. — Mēs varētu jūs nokaut kā suņus. Karalis un viņa vietnieki mūs par to uzslavētu, jo tikumu zaudējis karavīrs ir ļaunāks par ienaidnieku. Bet mēs jums ticam un ļausim jums iet. Savainoto zemnieku, kad viņš būs izveseļojies, mēs paši nodosim tiesas vīriem. Lai viņš paliek te.
Laupītāju priekšnieks, nojauzdams, ka sāk pūst labvēlīgi vēji, skarbi iebilda:
— Mēs neticam jūsu vārdiem. Vai nu dodat šo ļaundari kopā ar viņa pajūgu mums tūlīt, vai arī mēs uzskatīsim jūs par līdzdalībniekiem, par dumpiniekiem pret karaļa varu. Tādiem, kā zināt, ir tikai viens soda mērs.
Tā viņi vēl kādu laiku tielējās. Pie vārtiem kāds klaudzināja. Ienāca daži zemnieki un turpat nostājās. Vēroja draudīgo skatu.