Apdauzītais stražņiks gulēja nepakustēdamies. Arī sasietais un ievainotais Gatis bija rāms un sastindzis.
Viņš saprata kunga labvēlību un nojauta, ka ar savu pārgalvīgo rīcību ir paglābis muižu no izlaupīšanas vai vēl lielāka posta. Žēl, ka viņš savu dvēseli būs atdevis vācieša labā. Paldies Dievam, ka vismaz Līze aizbēga.
"Līzīt, Līzīt," viņš pārmetoši domāja. "Kāpēc tu naktī tā turējies man pretī? Būtu vismaz manu dēliņu iznesusi pretī nākotnes saulītei."
Un viņam pār vaigu noritēja asara.
Kungi ar laupītājiem tielējās vēl labu brīdi. "Stražņiki" gribēja bez Gata un pajūga dabūt vēl šādu tādu labumu: naudu, ēdienus un dzērienus. Par tādu bezkaunību apskaities, Felsbergs ķērās pie meliem. Teica:
— Cesvaines stārasts ir man labs draugs. Rīt aizjāšu un pastāstīšu par jūsu izdarībām.
Tas līdzēja.
Sasaitēto un asinīm noplūdušo Gati noguldīja blakus bezsamaņā gulošajam laupītājam. Tā viņi abi, grambās kratīdamies, tika aizvesti.
Gatis nepārnāca ne uz savu kāzu dienu, ne pēc mēneša, ne pēc gada.
Nākošā rudenī kāzas dzēra Gotfrīdam Felsbergam un viņa vecāku izraudzītajai freilenei Ģertrūdei no Stenceļmuižas.
Kāzu viesus apkalpoja Zane un Līze. Līzes un jaunā kunga acis vairākas reizes satikās. Jaunava joprojām sēroja. Gotfrīds pie tā jutās vainīgs, tāpēc pie pirmās izdevības, viņu iepriecinādams, teica: