— Kādu nedēļu, es domāju.

— Bet es taču nevaru palikt te veselu nedēļu!

— Palikt tu vari gluži labi. Grūtāk izdarīt, lai tu nepaliktu. —- Mēs tev lasīsim priekšā, — priecīgi piedāvājās Trusītis.

— Es ceru, ka nesāks snigt, — viņš piebilda.

— Paklausies, veco zēn, tu esi aizņēmis krietnu daļu manas istabas. Vai tev nebūtu nekas pretī, ja es lietotu tavas kājas par dvieļu pakaramo? Reiz nu kājas tur ir un pašlaik nav tev vajadzīgas, man būtu ļoti parocīgi kārt uz tām dvieļus.

— Nedēļu! — Pūks bēdājās. — Un ko es ēdīšu?

— Baidos, ka neko, — Kristofers Robins atbildēja. — Citādi tu nekļūsi tievāks. Bet mēs tev lasīsim priekšā.

Pūks gribēja dziļi nopūsties, bet nevarēja, jo bija pārāk cieši iesprūdis. Gar viņa degunu noritēja liela asara, un viņš teica:

— Tad lasiet vismaz Garšīgu Grāmatu, lai Lācim, kas iesprūdis Šaurā Bezizejā, ir kāds mierinājums.

Veselu nedēļu Kristofers Robins lasīja Garšīgu Grāmatu Pūkam pie Ziemeļu gala un Trusītis kāra izmazgāto veļu pie Dienvidu gala. Pa to laiku nabaga lācis juta, ka viņš kļūst tievāks un tievāks. Nedēļas beigās Kristofers Robins teica: — Sākam!

Viņš ķērās pie Pūka priekšķepām, Trusītis ķērās pie Kristofera Robina, visi Trusīša radi un draugi garā rindā pie Trusīša, un — viens-divi — reizē! — viņi vilka.

Ilgu laiku Pūks stenēja vien: — Uh... uh...

Tad: — Oh!

Un tad viņš pēkšņi iebrēcas «hop!» un izsprāga no alas kā korķis no pudeles.

Kristofers Robins, Trusītis, visi Trusīša radi un draugi apmeta kūleni gaisā un sakrita vienā čupā. Pašā augšā ķepurojās Vinnijs Pūks — laimīgs un brīvs!

Sirsnīgi pateicies glābējiem, viņš aizgāja pa meža ceļu uz mājam, lepni dungodams savu dungā-dziesmiņu. Bet Kristofers Robins noskatījās viņam pakaļ ar mīlestības pilnām acīm un noteica: — Vecais, dumjais lācis!