Sivēnam bija ļoti liela māja skābarža dobuma pašā vidū, skābardis savukārt bija meža vidū, un Sivēns dzīvoja mājas vidū. Turpat pie mājas bija pārlauzts dēlis ar uzrakstu

AIZLIEGTS V

Kad Kristofers Robins apjautājās, ko tas nozīmē, Sivēns atbildēja, ka tas esot viņa vectētiņa vārds un sens ģimenes īpašums. Kristofers Robins teica, ka neviens nevar saukties par Aizliegts V. bet Sivēns sacīja, ka var gan, jo tā saucies viņa vectēvs, un ka tas ir saīsinājums no Aizliegts Villija, kas atkal ir saīsinājums no Aizliegts Viljama.

Un ka vectētiņam bijuši divi vārdi, ja viņš netīšām vienu pazaudētu, — Aizliegts, par godu krusttēvam, un Viljams, par godu Aizliegtam.

— Man arī ir divi vārdi, — nevērīgi ieminējās Kristofers Robins.

— Nu redzi, tātad man ir taisnība, — teica Sivēns.

Kādā jaukā ziemas dienā Sivēns, slaucīdams sniegu savas mājas priekšā, neviļus pacēla acis un ieraudzīja Vinniju Pūku. Pūks gāja riņķī vien un bija tik dziļi nogrimis domās, ka neapstājās pat tad, kad Sivēns viņam uzsauca, bet čāpoja tālāk.

— Hei! — Sivēns kliedza. — Ko tu dari?

— Eju medībās, — Pūks atbildēja.

— Kādās medībās?

— Dzenu viņam pēdas, — Vinnijs Pūks ļoti noslēpumaini atrūca.

— Kam tu dzen pēdas? — Sivēns pienāca tuvāk.

— Jā, to es arī gribētu zināt. Tieši par to es pašlaik domāju. Kam?

— Un kad tu to uzzināsi?

— Ne ātrāk, kamēr būšu viņu noķēris, — sacīja Vinnijs Pūks. — Skaties! —Viņš rādīja ar ķepu sniegā. — Ko tu te redzi?

— Pēdas, — atbildēja Sivēns. — Ķepu nospiedumus. — Viņš uztraukumā iekviecās: — Vai, Pūk! Ka tikai tas nav Bubulis! Kā tu domā?

— Viss var būt, — Pūks noteica. — Reizēm ir un reizēm atkal nav. Ar pēdām nekad neko nevar zināt.